Vācu aitu suns šķirnes kucēnu un suņu barošana un kopšana .

 Kucēni piedzimst akli (to acis ir aizvērtas) un kurli (ar aizvērtām dzirdes ejām). Atveras tie pakāpeniski, acis no astotās dienas pēc dzimšanas, bet ausu ejas – piektās. Pilnībā acis un ausu ejas atveras 14 – 15 kucēnu dzīves dienā. Tomēr pēc acu atvēršanās kucēni pirmajās dienās spēj atšķirt tikai spilgtus un kustīgus priekšmetus, līdz pakāpeniski kļūst pilnīgi redzīgi. Kucēni dzimst ar vāji izteiktām termoregulācijas spējām. Tādējādi kucēnu normāla eksistēšana dzīves sākuma periodā pilnībā ir atkarīga no mātes . Viņi nav spējīgi patstāvīgi atbrīvoties no urīna un izkārnījumiem un to dara tikai ar mātes palīdzību, kura laiza un masē kucēna vēderu, aktivizējot attiecīgu muskuļu darbību, līdz tiek zarnas un urīnpūslis tiek iztukšoti. Tai pat laikā tikko pēc piedzimšanas kucēniem iemīt spējas noteikt pēc mātes smaržas tās atrašanās vietu, virzīties pie viņas, atrast pupus un tos zīst. Tas ļauj mazuļiem apmierināt divas dzīvībai svarīgas lietas – barību un siltumu. Galvenie iekšējie satraukumi kucēniem ir bads un aukstums. Izsalcis kucēns lien un atrod pupus, lai pieēstos pienu, bet, kad salst - lien pie mātes vai citiem kucēniem – siltuma avotiem. Ja šīs divas vajadzības kucēnam neizdodas apmierināt pietiekami ātri, tas sāk smilkstēt, tad māte ar purnu pagrūž kucēnu pie sevis, bet ja viņš aizlīdis tālu, tad viņa satver ar muti aiz skausta un atnes vietā. Kucēm ir astoņi piena dziedzeri, no kuriem aizmugurējie ir paši pienīgākie. Spēcīgākie kucēni, īpaši lielos metienos un pie nepietiekama kuces piena daudzuma, ir aktīvāki un citus - vārgākos kucēnus atstumj no mātes. Tāpēc kuces saimniekam periodiski nepieciešams vājākos un mazāk attīstītos kucēnus pielikt pie aizmugurējiem pupiņiem un sekot, lai visi kucēni saņemtu pietiekošā daudzumā pienu. Lielāku uzmanību jāpievērš pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās, kad kucēni parasti netiek papildus piebaroti. Jaundzimušie kucēni sākumā rāpo tikai ar priekškāju palīdzību, kuras šajā periodā ir vairāk attīstītas. Pakaļkājas saliecas un velkas, gandrīz nepiedalās pārvietojoties. Mazāk pieredzējušus suņu audzētājus nereti šis apstāklis uztrauc, izraisot aizdomas, ka kucēnu pakaļkājas ir paralizētas. Tomēr nav pamata uztraukties. Pakāpeniski pakaļējās ekstremitātes nostiprināsies un aktīvi piedalīsies pie kucēna pārvietošanās. Ja tas nenotiek, tad gan pēc palīdzības jāgriežas pie veterinārā ārsta. Jaundzimušie kucēni sākumā rāpo tikai ar priekškāju palīdzību, kuras šajā periodā ir vairāk attīstītas. Pakaļkājas saliecas un velkas, gandrīz nepiedalās pārvietojoties. Mazāk pieredzējušus suņu audzētājus nereti šis apstāklis uztrauc, izraisot aizdomas, ka kucēnu pakaļkājas ir paralizētas. Tomēr nav pamata uztraukties. Pakāpeniski pakaļējās ekstremitātes nostiprināsies un aktīvi piedalīsies pie kucēna pārvietošanās. Ja tas nenotiek, tad gan pēc palīdzības jāgriežas pie veterinārā ārsta. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Pirmajās divās – trijās kucēnu dzīves nedēļās galvenās rūpes uzņemas viņu māte, un paļaujoties uz mātes instinktu, viņa rūpējas cītīgi, uzticīgi, pašaizliedzīgi un prasmīgi. Apbērnojusies kuce vienmēr aplaiza kucēnus, izlaiza tā urīnu, iztukšo zarnas, kas ir dabiska un normāla parādība šajā periodā. Uzskata, ka fekāliju apēšana stimulē piena ražošanu. Kad kucēnus sāk piebarot, kuce pārstāj apēst kucēnu fekālijas, kas samazina un pēc tam pilnībā pārtrauc piena ražošanu. Sākot ar 25 – to kucēnu dzīves dienu sāk barot divas reizes dienā ar dārzeņu zupām vārītas gaļas buljonā ar pievārītām auzu pārslām, vai sīkiem auzu putraimiem, vai griķu izstrādājumiem pievienojot sīki sagrieztu vārītu gaļu. Kucēniem pieaugot, vārītas gaļas kumosiņus palielina. Kā vitamīnu piedevu divu – triju nedēļu veciem kucēniem izbaro zivju eļļu: divi – trīs pilieni sākumā un pa 15 – 20 pilieniem dienā no mēneša vecuma. No mēneša vecuma kā vitamīnu piedevu zupā liek sīki sagrieztus svaigus dārzeņus (burkānus, salātus, kāpostus). Sākot ar 25 – dienu vecumu kucēniem nepieciešamas minerālvielas normālai kaulu augšanai un rahīta profilaksei. Šeit izmanto kalcija glicerfosfātu, fosfora – skābo kalciju, kaulu miltus. Sīki sadrupinātu maisījumu vienādās attiecībās uz naža gala sāk pievienot zupai, pakāpeniski palielinot piedevas normu. Pieaugušiem kucēniem pēc to atšķiršanas no mātes kalcija preparātus parasti izbaro tabletēs no rokas. Kucēnus piebaro vienā laikā trīs – četras reizes dienā ar noteiktu uztura veidu, piemēram: pirmā piebarošana ar zupu vārītu gaļas buljonā no putraimiem un dārzeņiem un pievienotu sīki sagrieztu vārītu gaļu; otrajā – piena biezputru; trešajā – jēlu gaļu; ceturtajā – pienu. No trīs nedēļu vecuma kucēniem nodrošināt dzeramo ūdeni. To izliek māla glazētās bļodiņās trīs – četras reizes dienā. Starp suņu audzētājiem – amatniekiem izplatās domstarpības par to, vai kucēniem ūdeni aizstāj piens, tas ir kļūdaini. No trīs nedēļu vecuma kucēniem nodrošināt dzeramo ūdeni. To izliek māla glazētās bļodiņās trīs – četras reizes dienā. Starp suņu audzētājiem – amatniekiem izplatās domstarpības par to, vai kucēniem ūdeni aizstāj piens, tas ir kļūdaini. Pie pirmā mēģinājuma mesties virsū pieliktajiem kucēniem kuci aizved prom uz 7 – 10 minūtēm, pēc tam viņu atved kā iepriekš aprakstīts atkārtoti pie kucēniem. Palielinoties piena daudzumam un mātes instinkta mudināta tā ar otro – trešo reizi pieņem pabarošanai pieliktos kucēnus, taču tas jādara ļoti piesardzīgi. Mākslīgā kucēnu izbaroša ir ļoti sarežģīta, aizņem daudz laika un ne vienmēr ir gaidītais rezultāts. Tas izskaidrojams ar to, ka mājas apstākļos nav iespējams pagatavot pilnvērtīgu uztura maisījumu kas aizstāj suņa pienu. Kuces pienā, īpaši pirmpienā, salīdzinot, piemēram, ar govs pienu, ir vairāk olbaltuma, tauku un minerālvielu, imūnvielas, kas spēj pasargāt kucēnus no infekcijas slimībām līdz tam laikam, kamēr viņu organisms neiegūs spējas patstāvīgi izstrādāt tādas vielas. Vistuvākais pēc sastāva ir kazas piens. Šeit atkal jāpiebilst, ka profesionālie barību ražotāji ilgstošu pētījumu rezultātā ir radījuši kuces piena aizvietotāju, kas kucēnu mākslīgo barošanu padara pilnvērtīgāku un iespēju metienam izdzīvot stabilāku. Piemēram, ja bez mātes piena palikuši īpaši vērtīgi kucēni, tad kādreiz bez pilnīgas garantijas un panākumiem tomēr mēģināja kucēnus izbarot, pagatavojot izbarošanai maisījumu no 800gr govs piena, 200gr svaiga krējuma, viena vistas olas dzeltenuma un 2 pilieniem polivitamīnu (eļļas maisījumā). S.N. Hohrins un M.V. Lavrova rekomendēja pievienot pie 80gr piena, 20gr krējuma dzeltenumam 3ml un 5% askorbīnskābes šķīdumu, divus pilienus A vitamīna, divus pilienus D vitamīna eļļā un 20ml 40% glikozes šķīduma. ">Kucēniem tādu uztura maisījumu izbaro no pudelītes ar knupīti, bet no trīs nedēļu vecuma māla glazētas bļodiņas. Lai kucēni nepārēstos, S.N. Hohrins un M.V. Lavrova rekomendēja stingri normēt diennakts barības devu atkarībā no kucēnu ķermeņa masas, īpaši: triju – sešu dienu vecumā – 15-20% ķermeņa masas; septiņu – trīspadsmit dienu vecumā – 22-25% ķermeņa masas; 14-20-dienu vecumā – 30-32% ķermeņa masas; 21- dienas vecumā un vecākiem 32-40% ķermeņa masas. Pirmajās piecās - sešās dienās kucēnus vajag barot ik pēc katrām divām stundām diennakts garumā (ieskaitot nakts periodu). Pēc tam barošanas reizes pakāpeniski samazina. Lai mākslīgi barotie kucēni nesaltu, izmanto sildītājus. Regulāri daudzkārtīgi masē vēderiņus, kas veicina kucēnu atbrīvošanos no urīna un fekālijām. Profilaksei pret slimībām kucēniem periodiski injicē gammaglobulīnu. Lai uzturētu tīrību kucēnus vairākas reizes dienā apslauka ar siltā ūdenī samitrinātiem vates tamponiem, pēc tam noslaukot ar sausiem tamponiem. Apkārtni anālajai atverei katru dienu nosmērē ar bora vazelīnu. Ļoti svarīgi zināt kucēnu augšanas datus zīdīšanas periodā. Sākot ar otro – trešo dzīves dienu līdz atšķiršanai no mātes, kucēni jāsver un iegūtos rezultātus jāpieraksta. No kucēnu atšķiršanas ieteicams noteikt to masu divas – trīs reizes mēnesī, sverot vienā un tanī pašā dienas laikā. Tas ļaus spriest par katra kucēna diennakts pieaugumu (ķermeņa masu) un visa metiena (visu kucēnu) kopējo pieaugumu, atklāt kucēnus un metienus ar labākiem un sliktākiem pieaugumiem. Iegūtos rezultātus salīdzinot ar esošajām tabulām par kucēnu vidējām ķermeņa masas normām dod iespējas noskaidrot, vai tas ir normāls kucēnu un metiena pieaugums vai tas atpaliek. Salīdzinot rādītājus un kucēnu uzvešanos šie dati parādīs, vai pietiek kucēniem mātes piena, kad jāsāk to piebarošana, un turpmāk par to, vai kucēniem pietiek piebarošanas. Dati par kucēnu ķermeņa vidējo masu dažādā vecumā, vairāku gadu garumā, ļauj spriest par metiena un atsevišķu kucēnu augšanu un attīstību, iegūtus no dažādām kucēm, pēc šiem rādītājiem noskaidrot labākos, vidējos no sliktākajām kucēm, tanī skaitā arī pienīgākās kuces, pie kurām var atstāt izbarošanai lielāku skaitu kucēnu. Sakarā ar kucēnu ķermeņa masas noteikšanu un to augšanu, attīstību rodas jautājums, kā atšķirt vienu kucēnu no pārējiem. Atšķiršanai izmanto dzimumu, krāsu, plankumus (balti un citas krāsas plankumi un svītras uz galvas, krūtīm un citām ķermeņa daļām). Piemēram, suns rudas nokrāsas ar baltiem plankumiem uz krūtīm, kuce rudas nokrāsas ar svītru uz krūtīm un tml. Ja šo atšķirības zīmju ir par maz, kas varētu būt lielos metienos, ja ir vienādas krāsas, tad var izmantot kucēnu iezīmēšanu. Pats vienkāršākais, pieejamākais un pietiekoši drošs paņēmiens kucēnu iezīmēšanā ir saīsināt tiem priekšējo ķepu nagus ar asām šķērēm otrajā – trešajā dzimšanas dienā. Jānogriež ļoti uzmanīgi pašus nagu galiņus un tā lai neskrāpētu mātes pupiņus, bet arī lai neskartu dzīvnadzi. Noīsina tikai daļu nadziņa pēc noteiktas sistēmas. Apskatīsim dažus piemērus tādai iezīmēšanai. 14.-15. un 23.-25. kucēnu dienā nepieciešams apgriezt ar asām šķērēm priekšējo ķepu nagu galiņus. Šajā laikā tie kļūst ļoti asi, un kucēni stipri skrāpē ar tiem pupus. Tāpēc barojošās kuces barošanas laikā ir nemierīgas, nevar normāli atrietināt pienu, bet dažreiz pat samazinās piena sekrēcija. Savlaicīga kucēnu nagu galiņu apgriešana veicina pietiekošu to barošanu ar pienu. Ja metienā suņu un kucīšu vairāk nekā četras, tad sunim Nr. 9 apgriež pakaļējo un priekšējo nadziņu kreisajai ķepai un kucītei Nr. 10- pakaļējo un priekšējo nadziņu kreisajai ķepai un tā tālāk. Kucēnu atšķiršana no mātes nenotiek ātrāk, kā sasniedzot tiem mēneša vecumu. Līdz tam laikam kucēni jāpieradina ēst patstāvīgi Kaut gan barojošai kucei ar 30 dienu veciem kucēniem piena daudzums samazinās, turpmāk tā kļūst arvien mazāk, un kuce ar katru dienu ar lielāku nepatiku pielaiž kucēnus pie pupiem, nevajag steigties atdot kucēnus līdz 40. - 45. dienai. Kucēnu audzināšana barā mātes pastāvīgā uzraudzībā veicina to labāku augšanu un attīstību, izkopj tiem dzīvei svarīgas uzvedības iemaņas. Ikdienas spēlēšanās laikā kucēni – vienaudži atdarina māti, viņi labi attīstās un mācās. Šeit darbojas t.s. atdarināšanas reflekss. Sākot no trīs nedēļu vecuma, kad kucēni labi dzird un redz, viņi sāk periodiski attālināties no mātes un viens no otra, iepazīties ar apkārtējo vidi un priekšmetiem. Ja kucēni ar kuce līdz šim laikam uzturējās kastē – guļvietā, tad tagad nepieciešams tos pārvietot uz grīdas vai paklājiņa. Labā laikā kuci ar kucēniem vajag izvest ārā mierīgā vietā. Kucēnu augšanas laikā tādas kolektīvas pastaigas kopā ar māti īpašnieka uzraudzībā pakāpeniski jāpagarina. Tas gan neattiecas uz kucēniem, kas dzīvo pilsētā, dzīvoklī, kur tos iznesot ārā pastāv milzīgs infekcijas risks. Nedrīkst atņemt kucēnus no kuces vienlaicīgi vai pat divu – triju dienu laikā. Vajag lai atņemšanas periods ilgtu ne mazāk kā septiņas – astoņas dienas un paliktu vismaz divi – trīs kucēni. Īpaši svarīgi tas ir, ja kucēnus atņem jau mēneša vecumā, kad piens vēl nav pazudis. Pretējā gadījumā piens uzkrāsies un spiedīs uz pupiem, kas kucei rada sāpes un iekaisuma draudus. Starp citu, pat pie nelielas piena dziedzeru traumas var veidoties iekaisums (mastīts) ar visām nelabvēlīgajām sekām. Tādēļ visu zīdīšanas periodu, līdz pat kucēnu atšķiršanai un pilnīgai piena pazušanai ir rūpīgi jāseko piena dziedzeru stāvoklim, nepieciešamības gadījumā darot visu, lai traumētais vai iekaisušais pups pēc iespējas ātrāk kļūtu vesels – vajadzības gadījumā tā var būt gan masāža, gan smērēšana, gan kompreses