Vācu aitu suns [German Shepherd / Deutsche Schäferhund] Šķirnes standarts FCI No. 166 Valsts: Vācija

Šķirnes vēsture

19. gadsimta beigās kapteinis fon Štefanics sāka nodarboties ar selekciju, krustojot dažādas vācu aitu suņu variācijas no centrālajiem un dienvidu Vācijas apgabaliem, tā rezultātā tika iegūts universāls dienesta suns, kuru speciālisti uzskata par vienu no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē. Selekcijā tika izmantota arī viena no kolliju līnijām. Izstādē vācu aitu suns pirmo reizi tika eksponēts 1892. gadā, tas notika Hanoverē. 1899. gadā tiek nodibināts pirmais vācu aitu suņu klubs Vācijā. Jau pirmā pasaules kara laikā vācu aitu suns apliecināja sevi kā neaizstājamu palīgu: brīdināja par uzbrukumiem, kuros lietoja gāzi, apsargāja munīciju, palīdzēja no karadarbības zonas iznest ievainotos.

Noderīga informācija 

Vācu aitu suns viena no populārākajām un vecākajām suņu šķirnēm. Šim aitu sunim bija lemts kļūt par to universālo suni, kurš visai īsā laika posmā iekaroja visu pasauli. Šķirnes rašanās vēsture ir cieši saistīta ar Maksa Emila Frederika fon Štefanica personību. Šis vīrs saprata, ka, lai radītu jaunu šķirni, ir nepieciešami daudzi gadi. Jo bez pastāvīgas selekcijas, atlases, kas aptver kā minimums trīs četras suņu paaudzes, neizdodas nostiprināt tās pazīmes, kurām jāpiemīt vācu aitu sunim. Vispirms tās ir darba spējas, jo sunim vārda tiešā nozīmē ir jāprot strādāt ar ganāmpulku, turklāt tam ir jābūt cilvēka kompanjonam un lieliski jāiederas ģimenē, jābūt ne tikai lauciniekam, bet arī jāspēj labi adaptēties pilsētas apstākļos. Un no tā izriet secinājums, ka vācu aitu sunim ir jāpiemīt tādām īpašībām, kas padarītu to neaizvietojamu. Un tā, vācu aitu suņa rašanos veicināja ne tikai tā īpašības – biezais apmatojums, lieliskā oža, spēks un brīnišķīgā vadāmība, bet arī tas, ka pie šķirnes rašanās „šūpuļa” stāvēja cilvēks no aristokrātiskas vides, kuram daudzas problēmas vienkārši nepastāvēja, un tas viņam ļāva ļoti īsā laikā izplatīt citu šīs šķirnes audzētāju vidū tos principus, kas atrodas šķirnes pamatā, kā arī apvienot šos audzētājus vienā savienībā. Tāda savienība, kura saucās „Vācu aitu suņa biedrība”, tika radīta, un to vairāk kā trīsdesmit gadus vadīja Maks Emils Frederiks fon Štefanics.

Šķirnes apraksts

Šķirnes standarts FCI No. 166 Valsts: Vācija Kopējais izskats: Vācu aitu suns – vidēji liels suns. Skausta augstumu mēra ar auguma mērītāju no skausta līdz zemei. Auguma mērītāja vertikālajai daļai ir jāpieskaras pie viena no suņa ceļiem, bet apmatojumam uz skausta ir jābūt cieši piespiestam. Vidējais skausta augstums. Suņiem – 62,5 cm, kucēm – 57,5 cm. Svars. Suņiem – 30– 40 kg. Kucēm – 22–30 kg. Suņa novirze no vidējā augstuma vairāk par 2,5 cm ievērojami samazina suņa darba spējas un vaislinieka vērtību. Vācu aitu sunim ir izstiepts, spēcīgs korpuss ar labi attīstītu muskulatūru. Kaulu sistēma sausa, spēcīgi veidota. Harmoniska attiecība starp suņa formātu un locītavu leņķiem nodrošina plašu, ilgu un vieglu riksi. Suņa apmatojums spēj pasargāt to no jebkuriem nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Ir jācenšas iegūt labu eksterjeru, tomēr tas nedrīkst atsaukties uz suņa darba spējām. Dzimuma dismorfismam ir jābūt spilgti izteiktam. Vācu aitu sunim, kurš pilnībā atbilst standartam, uzreiz ir jārada iespaidu par spēku, proporcionālu ķermeņa uzbūvi, attapību un veiklību. Kustību veida un temperamenta vērtējumam ir jāatbilst parunai: „Veselā miesā – vesels gars” jeb citiem vārdiem – gan fiziski, gan psiholoģiski sunim vienmēr ir jābūt gatavam ilgstošam darbam un lielai slodzei. Vācu aitu suņa darba spējas var novērtēt tikai pieredzējuši speciālisti, tāpēc pārbaudījumu tiesāšanā ir jāpiedalās ekspertiem, kuri ir specializējušies tieši vācu aitu suņu vērtēšanā. Šiem pašiem ekspertiem ir jāsniedz psihes vērtējums, ieskaitot atzīmi par reakciju uz šāviena skaņu, turklāt atzīmi „izcili” var iegūt tikai tāds suns, kurš ir ieguvis nepieciešamo apmācību

Sunim bez ierunām jāklausa instruktors, jāspēj piemēroties jebkuriem apstākļiem un jāstrādā ar prieku un atdevi. Vācu aitu sunim ir patstāvīgi jāpieņem lēmums gadījumos, kad ir jāaizstāv savs saimnieks vai tā īpašums. Uzbrukuma laikā vācu aitu sunim ir jābūt izlēmīgam un niknam, turklāt tam ir jābūt arī absolūti vadāmam un bez kavēšanās jāizpilda visas saimnieka komandas. Mierīgā situācijā sunim jābūt paklausīgam un maigam, sevišķi pret bērniem, tas nedrīkst izrādīt agresivitāti pret svešiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, bet tai pašā laikā tam ir jābūt uzmanīgam un modram. Kopumā vācu aitu sunim ir jāatstāj iespaids par lielu izturību, jāiedveš apbrīna un cieņa attiecībā pret sevi. Kustības un ekstremitāšu locītavas. Vācu aitu suņa dabiskais pārvietošanās veids ir riksis. Suņa kājas kustās secīgi diagonālā plaknē, citiem vārdiem sakot – ja priekšējā kāja no vienas ķermeņa puses pārvietojas uz aizmuguri, tad pakaļējā kāja no tās pašas ķermeņa puses pārvietojas uz priekšu. Vācu aitu sunim ir jābūt veidotam tādā veidā, lai mugura maksimāli maz piedalītos kustību procesā – tā tiek panākts vismazākais enerģijas patēriņš. Suņa ekstremitāšu locītavām ir jābūt tādām, lai tas, pēc iespējas mazāk mainot muguras stāvokli, varētu pārvietot pakaļējās ekstremitātes uz priekšu līdz korpusa vidum, bet priekšējās tādā attālumā, kas nodrošina maksimāli plūstošu un līganu riksi. Ja korpusa garuma, skausta augstuma un ekstremitāšu garuma attiecības ir pareizas, tad sunim ir plats solis, bet ķermenis turas paralēli zemei – tas viss kopumā ir nepieciešams, lai iegūtu līganas kustības. Kustoties vienmērīgā riksī, suņa galva ir izstiepta uz priekšu, aste nedaudz piepacelta, un iedomātā līnija, kas stiepjas no ausu galiņiem pār muguru līdz astes galiņam (augšas līnija), ir bez redzamiem iekritumiem un veido pareizu, taisnu līniju. Uzvedības tips, raksturs, ģenētiskā uzņēmība. Šķirnes īpatnība ir spēcīgs nervu darbības tips. Uzmanība, uzvedības dabiskums, paklausība, sargāšanas instinkts, uzticība un neuzpērkamība, kā arī drosme, cīņas instinkts un izlēmīga rīcība – tās ir svarīgākās šķirnes īpašības. Uzskaitītās īpašības, pirmkārt, ļauj uzlūkot vācu aitu suni kā dzīvnieku, kuru var izmantot ļoti plaši, īpaši kā sargsuni, patruļas suni, aizstāvi un kompanjonu. Lieliskā oža kombinācijā ar spēju ilglaicīgi skriet, sniedz vācu aitu sunim iespēju droši un nenogurdināmi sekot pēdām. Šīs īpašības ļauj izmantot vācu aitu suni meklēšanas un glābšanas dienestu vajadzībām. Galva. Galvas proporcijām jāatbilst korpusa izmēriem. Galvas garums ir aptuveni 40 % no suņa skausta augstuma. Galva nevar būt ne rupja, ne pārāk viegla vai pārāk garena, tai jābūt mēreni platai starp ausīm. Skatoties no priekšas, galvai jāizskatās nedaudz ieapaļai bez vai ar vāji izteiktu rievu. Vaigu kauli nedaudz ieapaļi, ar maigu pāreju. Galvaskausa daļa sastāda apmēram pusi no visas galvas garuma. Skatoties no augšas, galva vienmērīgi sašaurinās virzienā no ausīm uz deguna spoguli. Purns ķīļveida, garens, sauss, ar labi attīstītiem augšējiem un apakšējiem žokļiem. Galvas pieres daļas platumam aptuveni jāatbilst tās garumam. Galvas pieres daļas platuma attiecība pret tās garumu (pieres platuma indekss) suņiem ir nedaudz lielāks, nekā kucēm. Zobi. Tiem jābūt veseliem, spēcīgiem, komplektā – 42 zobi (20 augšējā žoklī un 22 apakšējā). Vācu aitu sunim ir šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Taisns sakodiens, nepilnīgs sakodiens un pārkodiens tiek vērtēti kā trūkumi. Kā trūkums tiek vērtēts arī šķirbas starp zobiem. Žokļiem jābūt spēcīgiem un stipriem, labi attīstītiem, zobiem jābūt cieši iesēdinātiem smaganās

Ausis. Saslietas, vidēji lielas, platas pie pamatnes, augstu novietotas, vienmērīgi sašaurinās virzienā no pamatnes uz ausu galiņiem, ar uz priekšu vērstām ausu gliemežnīcām. Lauztas, nokarenas vai kupētas ausis (pēdējais Latvijā nav atļauts) tiek vērtētas kā trūkums. Uz sāniem nošķiebtas ausis ievērojami bojā suņa eksterjeru. Uz iekšpusi saliekušās ausis ir pieļaujamas jauniem suņiem zobu maiņas laikā, bet pieaugušiem suņiem tas tiek vērtēts kā trūkums. Kustoties vai atrodoties miera stāvoklī, daudzi suņi ausis pieglauž, bet tas netiek vērtēts kā trūkums. Acis. Vidēji lielas, mandeļveida, nedaudz slīpi novietotas, neizvelbtas. Acu krāsai jāatbilst apmatojuma nokrāsai, bet vēlams, lai tā būtu tumša. Acu izteiksmei jābūt drošai, saprātīgai, pārliecinātai. Kakls. Spēcīgs, stiprs, ar labi attīstītu muskulatūru, āda neatkarājas. Kakla slīpuma leņķis pret horizontāli ir aptuveni 45 º. Sunim saausoties, kakls nedaudz paceļas, skrienot, - tiek nolaists. Korpuss. Korpusa garumam jābūt lielākam par suņa skausta augstumu un jāatbilst 110-117 % no skausta augstuma. Vācu aitu suņi ar īsu korpusu, kvadrāta formātā, ar pārāk garām kājām selekcijā nevar būt izmantoti. Krūtīm jābūt dziļām (apmēram 45 – 48 % no skausta augstuma), bet ne pārāk platām. Krūšu apakšējā līnija – pēc iespējas garāka, ar plūstošu pāreju uz vēderu. Krūšu kurvja ribām jābūt garām un ieapaļām, bet ne mucveidīgām un ne plakanām. Tām jāsniedzas līdz krūšu kaulam, kas atrodas elkoņu locītavu līmenī. Pareizi veidots krūšu kurvis nodrošina brīvas elkoņu kustības, skrienot riksī. Pārāk apaļš krūšu kurvis liek izvērst uz āru priekšējo ekstremitāšu elkoņus, kas rada neharmonisku kustību iespaidu. Pārāk plakans krūšu kurvis izraisa šauru priekšējo ekstremitāšu elkoņu locītavu novietojumu, turklāt šādos gadījumos krūšu kurvis mēdz būt izstiepts, bet viduklis – pārāk īss. Vēders mēreni ievilkts. Mugura, ieskaitot vidukli, taisna, muskuļota. Attālums starp skaustu un krustiem nedrīkst būt pārāk liels. Skaustam ir jāizceļas, tam jābūt pietiekoši augstam un garam; pārejai no skausta uz muguru ir jābūt plūstošai. Augšas līnijai ir jābūt nepārtrauktai, tai nedaudz jānoliecas uz krustu pusi. Viduklis plats, spēcīgs, muskuļots. Krusti – gari, nedaudz ieslīpi (krustu slīpums attiecībā pret muguras līniju ir aptuveni 23º). Krustus veido krusta kauls un sēžas kauli. Zemāk tiek vērtēti izteikti slīpi vai pilnīgi taisni krusti. Aste. Pūkaina, ar biezu apmatojumu, sniedzas līdz lecamajām locītavām, bet ne zemāk, un tā nedrīkst būt zemāk par delnas vidu. Reizēm astes gals ir saliecies un tas nav vēlams. Miera stāvoklī karājoties, aste savijas, veido loku; uztrauktā stāvoklī un kustības laikā aste paceļas un izliecas vairāk, bet ne augstāk par muguras līniju. Aste nedrīkst griezties gredzenā vai būt taisna. Astes kupēšana netiek pieļauta. Priekšējās ekstremitātes. Lāpstiņas garas, slīpi novietotas – aptuveni 45º pret horizontāli, cieši pieguļ krūšu kurvim. Pleca kauls ar lāpstiņu veido taisnu leņķi. Plecam un lāpstiņai jābūt muskuļotiem. Apakšdelmi taisni. Apakšdelma un pleca kauliem šķērsgriezumā ir jāizskatās drīzāk ovāliem nekā apaļiem.

Delnas spēcīgas, slīpuma leņķis aptuveni 20º pret vertikāli. Pēdas novietotas plaknē, paralēli viena otrai, tās nedrīkst būt vērstas ne uz āru, ne uz iekšu. Priekšējo ekstremitāšu garumam ir nedaudz jāpārsniedz krūšu kurvja dziļumu, šis lielums sastāda aptuveni 55% no skausta augstuma. Pakaļējās ekstremitātes. Gurni plati, muskuļoti. Gūžas kauls garš, ar apakšstilbu, kurš ir nedaudz garāks par gūžas kaulu, veido aptuveni 120º leņķi. Ceļa locītava atrodas aptuveni vienā līmenī ar elkoņa locītavu. Lecamajai locītavai jābūt sausai un stingrai. To veido apakšstilbs un delms. Pakaļējām ekstremitātēm jābūt spēcīgām un muskuļotām, lai suns varētu brīvi un viegli pārvietoties. Pēdas. Ieapaļas, ar ciešā kamolā savilktiem pirkstiem. Pēdu spilventiņiem jābūt elastīgiem, nesaplaisājušiem. Nagi īsi, spēcīgi, tumšā krāsā. Krāsa. Kažoka krāsa var būt melna, tēraudpelēka, pelnu pelēka ar dzelteniem, brūniem vai gaiši brūniem lāsumiem, kas izvietoti simetriski. Zonāri pelēka vai zonāri ruda ar dažādiem toņiem, melna, tīri pelēka vai pelēka ar gaišiem vai brūniem plankumiem. Ir pieļaujami, bet nav vēlami, nelieli balti plankumi uz krūtīm vai ļoti gaiši plankumi uz ekstremitāšu iekšpuses. Deguna spogulim jābūt melnam jebkurā nokrāsā. Suņi ar neizteiktu masku vai vispār bez maskas, ar dzeltenām vai izteikti gaišām acīm, lieliem gaišiem plankumiem uz krūtīm vai ekstremitāšu iekšpusē, kā arī suņi ar gaišiem nagiem, rudu astes galiņu vai neizteiktu kopējo nokrāsu tiek vērtēti kā vāji pigmentēti. Pavilna visiem suņiem, izņemot melnus, vienmēr ir pelēkā tonī. Galīgo kucēnu krāsu var noteikt tikai pēc tam, kad sāk augt akota mati. Apmatojums. Vācu aitu suns ar īsu, cietu apmatojumu. Apmatojumam jābūt pēc iespējas biezākam. Atsevišķi akota mati ir taisni, cieti un cieši pieguļ ķermenim. Uz galvas, ieskaitot ausu gliemežnīcu iekšpusi, priekšējām ekstremitātēm, pēdām un pirkstiem apmatojums ir īss, uz kakla – garāks un biezāks. Ekstremitāšu iekšējā pusē apmatojums ir garāks, līdz pat pēdas pamatnei uz priekšējām ekstremitātēm un līdz lecamajām locītavām uz pakaļējām ekstremitātēm. Uz gurniem veidojas vidēji lielas „bikses”. Apmatojuma garums ir dažāds, tādēļ pastāv daudzas pārejas formas. Pārāk īss apmatojums ir nopietns trūkums. Vācu aitu suns ar garu, cietu apmatojumu. Garspalvainajam un cietspalvainajam aitu sunim atsevišķi akota mati ir garāki, ne vienmēr tie ir taisni un nepieguļ ķermenim. Īpaši garš un sasliets apmatojums atrodas ausu iekšpusē, aiz ausīm, apakšstilbu iekšpusē. Bieži veidojas atsukas aiz ausīm un uz priekšējām ekstremitātēm no elkoņa locītavas līdz pēdai. „Bikses” biezas un garākas. Aste pūkaina, ar izteikti bagātīgu apmatojumu. Garspalvainu un cietspalvainu aitu suņu selekcija nav vēlama, jo viņi ar lielākām grūtībām pārcieš sliktus laika apstākļus, nekā parastie aitu suņi. Tomēr, ja selekcijas noteikumi nacionālajos klubos to pieļauj, tad tādus suņus var izmantot, ja tiem ir apmierinoša pavilna. Garspalvainais vācu aitu suns. Garspalvainajam aitu sunim apmatojums ir ievērojami garāks, nekā garspalvainajam un cietspalvainajam aitu sunim. Parasti apmatojums ir ļoti mīksts un uz muguras parasti viļņains. Pavilna ir tikai uz gurniem vai tās nav vispār. Garspalvainajiem aitu suņiem bieži ir īss krūšu kurvis un šaurs, izstiepts purns. Tādu suņu darba spējas ir visai zemas, jo tie ar grūtībām pārcieš sliktus laika apstākļus. Tādu suņu selekcija nav vēlama. Trūkumi. Trūkumi, kas kavē suņa izmantošanu, samazina tā darba spējas: dzimuma dismorfisma traucējumi, vācu aitu sunim neraksturīga psihe (flegmatisms, vāja nervu sistēma, viegla uzbudinātība, nepietiekams dzīvesprieks, slinkums), visas kriptohisma formas, vāji attīstīti sēklinieki, trausla, jēla vai pārāk maiga konstrukcija, vāja pigmentācija, zilas acis, bālgana apmatojuma krāsa (gandrīz balta ar melnas krāsas degunu), pārāk liels vai pārāk mazs augums, proporciju traucējumi (augstas krūtis, smaga ķermeņa priekšējā daļa, īss formāts), viegla vai rupja kaulu sistēma, vāja mugura, taisns priekšējo un pakaļējo ekstremitāšu novietojums, pārāk strups, īss, vājš vai izstiepts purns, pārkodiens vai nepilnīgs sakodiens, zobu sistēmas trūkumi (nepilnīga zobu formula, vāji vai bojāti zobi), pārāk īss, garš vai mīksts apmatojums, pavilnas trūkums, nokarenas vai mīkstas ausis, gredzenā sagriezta, uz muguras uzmesta vai kupēta aste, īsa aste, slikts astes kopējais stāvoklis.