Kucēna audzināšana

 

 

Suņi un kucēni ir ļoti dažādi, un dažādas ir ģimenes, kurās jaunais draugs nonāk.  Tomēr mēs visi vēlamies vienu un to pašu:

 

• Suni, kurš ir tīrīgs un nokārtojas tam paredzētā vietā;
• Suni, kas klausa, kad to sauc,
• Suni, kas negrauž jūsu vērtīgās mantas,
• Suni, kas pastaigā nebaidās no ikdienišķām lietām un parādībām,
• Suni, kas paliek viens, kamēr jūs pelnāt maizi, un tai laikā neizdemolē dzīvokli / māju,
• Suni, kas nevienam neuzbrūk un nekož, un kas labi satiek ar citiem dzīvniekiem,
• Suni, kas iederas jūsu ģimenē un plašākā sabiedrībā.

 

Kad sākt kucēna apmācību?

 

Uzvedības problēmas

 

ASV statistika rāda, ka katru gadu vairāki miljoni suņu tiek eitanizēti uzvedības problēmu dēļ.  Tā rezultātā uzvedības problēmas nonāvē vairāk suņu nekā infekcijas slimības un sadzīves traumas kopā.  Neaudzināts, nekontrolējams suns par savām un saimnieka kļūdām bieži vien maksā ar dzīvību.  Vairums šo uzvedības problēmu būtu iespējams novērst, ja vien suņu īpašnieki būtu labāk informēti un pievērstu vairāk uzmanības suņa audzināšanai, it īpaši suņa pirmajos dzīves mēnešos. 

 

Pēdējos 10-15 gados uzskati par dzīvnieku audzināšanu un apmācību ir attīstījušies un mainījušies.  Agrāk uzskatīja, ka kucēna apmācībai jāsākas pēc 6 mēnešu vecuma vai pat pēc viena gada vecuma.  Varbūt tādēļ, ka vecās suņu apmācības metodes attīstījās dienesta un kara suņu apmācībai.  Šīs metodes bija bargas, saistītas ar suņa fizisku sodīšanu, un tāpēc nepiemērotas kucēniem, jauniem, jūtīgiem suņiem, kā arī grūti pielietojamas treneriem bez pieredzes.  

 

Apmācība ar pozitīvām metodēm

 

Mūsdienās pasaulē plaši atzīts, ka suņu un kucēnu apmācībā vislabākos rezultātus dod pozitīvas apmācības metodes, kas liek uzsvaru uz suņa motivēšanu veikt pareizo darbību, suņa saprātīgu kontroli un uzvedības problēmu profilaksi.  Tāpēc mūsdienās suņa audzināšana un apmācība sākas, tiklīdz kucēns nonāk jaunajā ģimenē.  Parasti tas ir 2 mēnešu vecumā vai nedaudz vēlāk.

 

Kas jāņem vērā, izvēloties kucēnu?

 

Suņu šķirņu daudzveidība

 

Pasaulē pastāv vairāk nekā 400 suņu šķirnes, un katrai no tām ir savi dedzīgi piekritēji.  Izvēloties sev piemērotu ģimenes draugu, ņemiet vērā ne tikai suņa izskatu (lielums, spalvas garums, krāsa), bet arī temperamentu.  Uzziniet, kādam nolūkam tikusi selekcionēta konkrētā šķirne, un kā šī sākotnējā funkcija ietekmē šķirnes lomu kā mājas mīlulim šodien.  Balstiet savu izvēli arī uz personīgo pieredzi – meklējiet informāciju Internetā, ejiet uz izstādēm un sacensībām, pavērojiet, kā jūsu izvēlētās šķirnes suņi uzvedas, kā tie izturas pret svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem.  Informāciju par plānotām izstādēm un sacensībām iegūsiet Latvijas Kinoloģiskās Federācijas (LKF) mājas lapā www.dogs.lv.

 

Iedzimta veselība

 

Izvēloties kucēnu, pārliecinieties, ka abiem vecākiem veiktas veselības pārbaudes uz iedzimtām saslimšanām, kas var būt sastopamas konkrētajā šķirnē.  Informāciju par obligātajām veselības pārbaudēm vaislas suņiem un kucēm jūs varat iegūt LKF šķirnes klubā.  Lai būtu pilnīgi drošs par labvēlīgu rezultātu, palūdziet audzētājam veselības sertifikātu kopijas.  Daudzām suņu šķirnēm biežāk sastopamās iedzimtās veselības problēmas ir gūžu un elkoņu displāzija, ceļa locītavas patoloģija (patellas luksācija) un iedzimtas acu slimības. Iegādājoties kucēnu no veseliem vecākiem, ir daudz lielāka iespēja, ka jūsu kucēns būs vesels un nodzīvos garu mūžu.  

 

Tīrība

 

Katram kucēnam jau no 2-3 nedēļu vecuma piemīt iedzimta tieksme nepiemēslot to vietu, kur tas ēd un guļ.  Ir ārkārtīgi svarīgi, lai audzētājs kucēna guļvietu vienmēr uzturētu tīru, un  kucēnu sētiņā skaidri nodalītu guļvietu no pārējās teritorijas.  Netīrībā augušam kucēnam var būt ļoti grūti saprast, kāpēc nedrīkst nokārtoties jūsu dzīvoklī.  Savukārt, ja kucēns dzīvo tīrā vidē, tas cenšas būt tīrīgs, un jums būs daudz vieglāk tam iemācīt labus tualetes paradumus. Esiet arī uzmanīgi ar kucēna radināšanu kārtoties uz drāniņas – kucēns audumus nešķiros un maza izmēra sunītim pilnīgi pieņemama šķitīs nokārtošanās uz dīvāna.

 

Īpašie mīluļi

 

Mājas mīluļi suns un kaķis ir īpaši mājdzīvnieki, jo tie tiešā nozīmē ienāk mūsu dzīves telpā.  No šiem dzīvniekiem mēs sagaidām ļoti daudz – lai tie būtu mīļi, tīrīgi, paklausīgi, netrokšņotu un nebojātu dzīvokli.  Daudzas darbības, kas ir daļa no suņa dabiskā uzvedības repertuāra, mums traucē, un mēs tās uzskatām par nevēlamām, piemēram, ilgstoša riešana, uzbrukšana dzīvniekiem vai cilvēkiem, mājdzīvnieku plēšana, teritorijas (dzīvokļa) iezīmēšana ar urīnu un fēcēm, pēc iespējas lielākas teritorijas iegūšana, tēviņu konkurence par mātītēm, nekontrolēta pārošanās, rakšana, gaudošana, utt. 

 

Agrīnā socializācija

 

Tāda kontrole pār suņa uzvedību un tāda pieķeršanās cilvēkam iespējama tikai tad, ja kucēns ir ciešā kontaktā ar cilvēku jau no pirmajām dzīves dienām.  Izvēlieties kucēnu no audzētāja, kas ieliek daudz mīlestības, laika un rūpju sava metiena audzināšanā.  Mājas mīluļus nevar izaudzināt voljerā, kūtī vai garāžā, mājas mīluļus var izaudzināt tikai mājās.  Mājas mīluļus nevar izaudzināt masveidā, jo katram kucēnam vajadzīga individuāla uzmanība.

 

Socializācija ir intensīvas mācīšanās fāze kucēna attīstībā.  Visu agrīnā vecumā iepazīto kucēns uztver kā normālu daļu no savas vides un ikdienas.  Tāpēc ir svarīgi laikā līdz 16 nedēļu vecumam dot kucēnam iespēju iepazīt daudzveidīgus stimulus, lai vēlāk dzīvē kucēns uztvertu visu jauno viegli un bez bailēm.  Socializācijas sākuma periodā kucēns kopā ar māti un pārējo metienu atrodas pie audzētāja, tāpēc ir svarīgi, lai audzētājs nepalaiž garām šo iespēju.

 

Kucēna socializācija ar suņiem sākas apmēram 3 nedēļu vecumā, kad attīstās kucēna redze un dzirde, un turpinās visu pārējo mūžu.  Kucēnam ir svarīgi palikt pie mātes un metiena līdz vismaz 8 nedēļu vecumam.  To prasa arī mūsu valsts normatīvie akti.

 

Aktīvais socializācijas periods ar cilvēkiem kucēnam sākas 7 nedēļu vecumā un beidzas 14 - 16 nedēļu vecumā.  Audzētāja pienākums ir šai periodā sagādāt kucēnam tīru, drošu, interesantu vidi, kas stimulē kucēna maņas (dažādas virsmas, skaņas, rotaļlietas), kā arī iepazīstināt kucēnus ar dažādiem cilvēkiem.  Vissvarīgākais socializācijas periods ir kucēna vecumā, taču suņa socializācija turpinās visu suņa mūžu.

 

Ja kucēns kaut kādu iemeslu dēļ paliek pie audzētāja pēc 2 mēnešu vecuma, tad katrs kucēns jāatšķir no mātes un pārējā metiena, kucēnam jāmācās savs vārds, jāmācās iet pie pavadas, jāmācās labi tualetes paradumi un individuāli jāmācās dzīvot mājā vai dzīvoklī kaut vai dažas stundas dienā. 

 

Kucēni, kas līdz 3-4 un vairāk mēnešu vecumam dzīvo kopā ar metienu voljerā (vai citā mītnē ārpus mājas vai dzīvokļa) vienveidīgā vidē, bez individuāla kontakta ar cilvēkiem, var izrādīties nederīgi kā mājas mīluļi, jo nespēj adaptēties jaunā daudzveidīgā vidē.  Katrā ziņā tas nav projekts iesācējam!

 

Audzināšana, uzraudzība un kontrole

 

Ir daži audzināšanas stūrakmeņi, kam jāpievērš sevišķa uzmanība, it īpaši, ja šis ir jūsu pirmais suns.  Laba kucēna audzināšana balstās uz suņa kā bioloģiskas būtnes vajadzību apmierināšanu, suņa apmācību, uzraudzību  un saprātīgu kontroli.  Lai gan galvenie ieteikumi organizēti pa tēmām, tās visas ir savstarpēji saistītas.  Laba audzināšana, uzraudzība un kontrole tad arī ir uzvedības problēmu profilakse – saimnieks apzinās iespējamās grūtības un novērš tās.  Uzvedības problēmas ir daudz vieglāk novērst nekā pēc tam labot.

 

Ļoti nozīmīgs faktors ir suņa paklausības apmācība.  Tas ir īpaši svarīgi, ja jums nav pieredzes suņu audzināšanā un apmācībā, ja suns ir liela auguma, fiziski spēcīgs / aktīvs vai ar izteiktu tendenci sargāt.  LKF šķirnes klubs jums ieteiks kvalificētu instruktoru.  Vispirms aizejiet paskatīties nodarbības bez suņa, pārliecinieties, ka jūs apmierina instruktora darba stils un ar citiem suņiem sasniegtie paklausības rezultāti.  Izvēlieties instruktoru, kas ir korekts attiecībās gan pret suņiem, gan pret to īpašniekiem, kas labi paskaidro apgūstamos vingrinājumus,  kas prot motivēt suņus, neaizraujas ar fizisku sodīšanu, un kura apmācītie suņi strādā enerģiski un ar prieku. 

 

Dzīvojot ciešā kontaktā ar dzīvnieku, sadzīve jāorganizē tā, lai tiku izpildītas šī dzīvnieka vajadzības.

 

Sunim ir vajadzīga:

• Barība, ūdens, pajumte,
• Regulāra veterinārā aprūpe,
• Spalvas, nagu, zobu, ausu kopšana,
• Kontakts ar cilvēku,
• Kontakts ar citiem suņiem,
• Socializācija,
• Apmācība,
• Fiziskās kustības,
• Aktīva, interesanta suņa dzīve!

 

Ievedot suni sabiedrībā, cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvnieku:

• Suns nedrīkst baidīt un apdraudēt cilvēkus un dzīvniekus,
• Suns nedrīkst ar trokšņošanu vai citām darbībām traucēt kaimiņiem,
• Suns nedrīkst nekontrolēti vairoties (ja suni nevēlas izmantot vaislai, suni var sterilizēt),
• Suns nedrīkst klaiņot,
• Suns nedrīkst bojāt citām personām piederošas materiālas vērtības.

 

Sunim, kam ir aktīva, interesanta dzīve, kā arī saimnieka uzraudzība un kontrole, uzvedības problēmas parasti nerodas.

 

Sods

 

Iespējams, ka sunim kādreiz jāsaņem sods, lai tas saprastu, ka konkrētā darbība nav pieņemama.  Ja suni vajadzīgs sodīt,

 

·         sodam jāseko nepareizās darbības laikā vai momentā pēc tās,

·         sodam jābūt īsam, lietišķam, bez īpašas dusmām no saimnieka puses (piemēram, aizliedzošā komanda - Fu! vai - Nedrīkst!, un viegls rāviens aiz pavadas),

·         sodam jābūt samērīgam ar nodarījuma smagumu,

• tūlīt pēc soda sunim jādod komanda, kas virza to uz pareizu rīcību.  Par pakļaušanos suni paslavējiet,
• suni soda tikai saimnieks.  Nekad neļaujiet to darīt svešiniekam vai bērnam.

 

Pavērojiet, ka suņi soda viens otru – parasti tas ir tikai viegls kodiens purnā, vai arī uzbāzīga kucēna nogāšana augšpēdus, un sods ir beidzies.

 

Ņemiet vērā, ka sods nedrīkst kļūt par daļu no suņa ikdienas.  Lai ietekmētu suņa uzvedību, galvenā nozīme ir jums vēlamu paradumu veidošanai, nevis sodiem.  Pārāk bieži sodi bojā attiecības starp suni un saimnieku, rada sunim nepatiku pret apmācību, var padarīt suni nervozu, bailīgu vai tieši otrādi – agresīvu.  Ja jums nākas suni sodīt bieži, tas nozīmē, ka sods šajā situācija nelīdz, un ka jāmeklē labāks risinājums. 

 

Lai gan sods kā dzīvnieku uzvedības kontroles mehānisms nav efektīvs, tas vēl arvien tiek plaši pielietots, it īpaši Austrumeiropas valstīs.  LKF kā progresīva organizācija aicina savus biedrus un suņu īpašniekus atcerēties, ka daudzās ikdienas situācijās sods nelīdzēs:

 

• Sods nepalīdzēs, ja dzīvnieks nesaprot, par ko viņu soda,
• Sods nepalīdzēs, ja dzīvnieks nespēj apzināti kontrolēt nevēlamo uzvedību;
• Sods nepalīdzēs sunim atturēties no iedzimtām, ar izdzīvošanu saistītām darbībām (suņa interese par kuci meklēšanās laikā, ēdiena zagšana saimnieka prombūtnē, tēviņu savstarpējā konkurence),
• Sods neko nelīdz situācijās, kad saimnieks notikušo atklāj krietni vēlāk (saimnieka prombūtnes laikā piečurāts vai izdemolēts dzīvoklis, sagrauzti apavi, izpostīts dārzs),
• Sods nevar aizstāt apmācību (slikti apmācīts suns tik un tā neklausīs komandai “šurp”, pēc atkārtotas sodīšanas var pat bēgt no saimnieka);
• Sods nepalīdz novērst nevēlamu uzvedību, kuras cēlonis ir bailes vai stress.  Sods palielina bailes un stresu,
• Nepieredzējušiem saimniekiem neiesakām sodīt agresīvus suņus, jo agresija var vērsties pret pašu sodītāju.  Ja jūsu suns ir agresīvs, meklējiet profesionāla instruktora palīdzību.

 

Soda vietā sunim jāsaņem:

 

• Suņa vajadzību apmierināšana – aktīva, interesanta suņa dzīve ir vislabākās zāles pret tām uzvedības problēmām, kuras izraisa stress, vientulība, garlaicība un fizisko kustību trūkums,
• Apmācība: iemāciet sunim, kādi ir noteikumi, dzivojot cilvēku sabiedrībā.  Piemēram, iemāciet un, ciemiņiem atnākot, lieciet sunim sēdēt, un suns nebūs jāsoda par lēkšanu augšā,
• Uzraudzība: uzraugiet sava suņa saskarsmii ar citiem cilvēkiem (īpaši bērniem), un citiem  dzīvniekiem!  Jums jānodrošina, lai suns nevienu neapdraud un netraucē.
• Kontrole: Katram ir jāvāc savs dzīvnieks!  Piemēram, labi uzraugiet savu suni, un suns nebūs jāsoda par klaiņošanu.  Jaunu suni jūsu prombūtnes laikā turiet voljerā vai būrītī, un suns nebūs jāsoda par dzīvokļa demolēšanu.

 

 

Tualetes paradumu veidošana

 

Mazo šķirņu sunīšiem dažkārt iekārto tualeti mājās, taču vairums mājas mīluļu savas dabiskās vajadzības iemācās nokārtot ārā. 

To panāk ar:

• Saprātīgu ēšanas un dzeršanas režīmu,
• Dodot kucēnam daudz iespēju nokārtoties ārā,
• Apbalvojot kucēnu ar gardumu un uzslavu par katru veiksmīgu nokārtošanos ārā;
• Ierobežojot kucēna brīvību telpās un tādējādi nedodot kucēnam iespēju nokārtoties telpās,
• Nesodot par kļūdām, bet,  pieķerot kucēnu “nozieguma vietā”, vienkārši iznesiet to ārā pabeigt iesākto.  Kucēns vēl nekontrolē savas fizioloģiskās vajadzības un no soda neko derīgu neiemācās.  Turklāt kucēns pēc soda var baidīties ārā nokārtoties jūsu klātbūtnē.

 

Kucēnam vajadzēs atviegloties drīz pēc katras ēdienreizes, pēc gulēšanas un pēc intensīvas fiziskās aktivitātes, tātad šajās reizēs kucēns noteikti jāved ārā pastaigāt.  Kucēnam vajag nokārtoties apmēram ik  pēc x+1 stundām, kur x ir kucēna vecums mēnešos.  Pēc ilgāka miera perioda (pēc nakts) kucēnam vajadzēs nokārtoties biežāk nekā parasti.  Ejiet kucēnam līdzi ārā un pārliecinieties, ka tas tiešām nokārtojas.

 

Apdzīvotās vietās esiet gatavs satīrīt sava dzīvnieka atstātās čupiņas! 

 

Kucēnus neiesaka barot brīvajā režīmā (barība pieejama visu laiku), jo tad jūs nezināsiet, kad un cik kucēns ēdis, kad gaidāma nokārtošanās.  Mazs kucēns jābaro 3-4 reizes dienā, pēc 10 minūtēm ēdiena atliekas jānovāc.  Drīz pēc ēšanas kucēns gribēs nokārtoties ārā.

 

Ūdenim jābūt brīvi pieejamam, ar dažiem izņēmumiem. 

 

Iesakām 2-3 stundas pirms gulētiešanas novākt bļodiņu ar ūdeni.  Kucēnu vēl vakarā vairākas reizes izvediet pačurāt, tad tam būs vieglāk izturēt nakti sausam.  Ūdens bļodiņu kucēns saņem atpakaļ no rīta.

 

Pirmajos dzīves mēnešos kucēnam jāuzturas galvenokārt vienā telpā, piemēram, virtuvē.  Tas palīdzēs kucēnam saprast, ka šajā istabā, kurā tas ēd un guļ, nevajag nokārtoties.  Kucēns var paciemoties pārējā mājas / dzīvokļa daļā tad, kad jums ir laiks to uzraudzīt, un kad jūs zināt, ka kucēns tikko ārā nokārtojies un ir “tukšs”.

 

Kad jūs neesat mājās vai jums nav laika kucēnu uzraudzīt, kucēnu labāk ielikt speciālā būrīti vai arī nelielā telpā ar viegli tīrāmu grīdu.  Būrīti pērciet ar tādu aprēķinu, lai tas derētu arī pieaugušam sunim (lai suns tajā var piecelties kājās un apgriezties).  Pirms došanos uz būri kucēnam vajadzētu labi izskrieties pa āru, lai tas būtu noguris, mierīgs un nesen nokārtojies.  Būrītī ielieciet pāris graužamās mantas.

 

Arī uz nakti iesakām ierobežot kucēna brīvību, lai tas mierīgi gulētu vienā vietā.  Kucēnam naktī brīvi staigājot pa dzīvokli, organisms turpina aktīvi darboties un ļoti iespējams, ka kucēns nokārtosies dzīvoklī.  Savukārt, ja kucēns ir miera stāvoklī, organisma fizioloģiskie procesi palēninās un kucēnam neradīsies vajadzība.

 

Ja jums ir sava māja un sēta, kucēns var pavadīt daļu dienas sētā.  Labāk uzcelt sunim pašam savu iežogojumu (voljeru), lai jūsu prombūtnes laikā suns sētā neraktu bedres un nebojātu apstādījumus.  Voljeru labāk ierīkot sētas dziļumā, lai tas nerobežojas ar ielu vai trotuāru, tad suns būs pasargāts no nejaušiem garāmgājējiem, kas suni aiztiktu, barotu vai kaitinātu.  Voljeram labi ielikt dēļu grīdu, tad suns nevarēs izrakties no voljera, kā arī lietus laikā nenosmērēsies ar dubļiem.

 

Socializācija

 

Lai suns būtu patīkams ģimenes un plašākas sabiedrības loceklis, tam no agras bērnības jāradinās pie cilvēkiem un mūsu daudzveidīgās pasaules.  Šo procesu sauc par socializāciju. 

 

Socializācija ir

• Kucēna vai suņa pierašana pie tās vides, kur tas nodzīvos savu mūžu, un pie saimniekiem,
• Prasme kontaktēties ar svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem,
• Spēja ātri atgūties no stresa,
• Gatavība atļaut, ka dzīvnieku fiziski kontrolē un ar viņu manipulē gan saimnieks, gan vajadzības gadījumā sveši cilvēki – izstāžu tiesnesis, paklausības instruktors, suņu frizieris, vetārsts,
• Kucēna vai suņa prasme atdot no mutes iemīļotus priekšmetus vai barību.

 

Aktīvās socializācijas periods kucēnam sāka apmēram 7 nedēļu vecumā un beidzas 4 – 4.5 mēnešu vecumā.  Šajā laikā jāpaspēj ļoti daudz!  Speciālisti uzskata, ka kucēnam līdz 4 mēnešu vecumam jākontaktējas ar vismaz 100 dažāda vecuma, dzimuma, izskata cilvēkiem.  Kamēr kucēns vēl nav beidzis vakcinācijas kursu, šie cilvēki jāaicina pie kucēna ciemos uz mājām.

 

Pēc iespējas drīzāk kucēnam jāiepazīstas arī ar pilsētas vidi un trokšņiem, automašīnām, motocikliem, sabiedrisko transportu, liftiem, eskalatoriem, dažādām grīdas virsmām, utt.  Lauku suņiem derīgi iepazīties ar mājlopiem un mājputniem un mācīties, ka tos nedrīkst trenkāt.

 

Lai padarītu šo procesu kucēnam patīkamu, apbalvojiet kucēnu ar gardumu par katru reizi, kad tas drosmīgi tuvojas jaunam stimulam.  Var pat kucēna barības devu izbarot nevis mājās no bļodiņas, bet gan pastaigas gaitā.  Tādā veidā kucēns gūst pozitīvas asociācijas ar vidi, kurā dzīvo.

 

Graušana

 

Graušana ir viens no tiem paradumiem, kas ir normāla suņa uzvedība, taču īpašniekiem bieži vien traucē.  Graužot kucēns apgūst un izzina pasauli, un tas ir svarīgs attīstības process.  Tomēr kā panākt, lai kucēns nebojātu vērtīgas mantas?

·         Uzraugiet kucēnu un ierobežojiet kucēna brīvību, lai tam nebūtu iespējas bojāt vērtīgas mantas,

·         Dodiet kucēnam 2-3 piemērotas graužamās mantas vai rotaļlietas.

·         Pirmajos kucēna dzīves mēnešos novāciet no grīdas paklājus, apavus, elektriskas ierīces un vadus, indīgus istabaugus, grīdas vāzes, utt.

·         Jūsu prombūtnes laikā ierobežojiet kucēnu nelielā telpā, kur tas nevar izdarīt nekādu postu, vai arī būrītī, atstājiet viņam dažas graužamās mantas,

·         Kad kucēns ir kopā ar jums, tam jāatrodas tajā pašā istabā, kur jūs.  To var panākt, aizverot durvis, ierīkojot bērnu vārtiņus, vai piesienot kucēna pavadiņu sev pie jostas.  Tad jūs redzēsiet, ko kucēns dara, un varēsiet pārtraukt nevēlamās darbības. 

·         Neļaujiet kucēnam aiziet, piemēram, uz guļamistabu un pagrauzt gultas matraci – vai pačurāt!

 

Rakšana

 

Suņi mīl rakt!  Taču dārznieks jūsu ģimenē to nepavisam nemīl, un kaimiņi arī nē.  Ko darīt?

 

• Kad esat sētā kopā ar suni, uzraugiet, lai suns atrodas jūsu tuvumā un nerok,
• Kad suns ir sētā viens pats, tam būs garlaicīgi un tas gribēs rakt  - ielieciet suni voljerā,
• Iznīciniet sētā kurmjus un peles,
• Ja ir vēlēšanās, kādā sētas stūrī noberiet smilšu vai grants kaudzi, kur sunim rakties.  Varat kaudzē paslēpt viņa mīļākās mantas.

 

Riešana / gaudošana

 

• Dodiet sunim paklausības apmācību, pietiekošu fizisko slodzi un aktīvu, interesantu dzīvi,
• Pasargājiet suni no apkārtējās vides stimuliem, kas izsauc riešanu.  Ierīkojiet voljeru tā, lai suns neredz garāmgājējus, vai arī turiet suni mājā,
• Atstājiet sunim ieslēgtu radio vai TV, ieslēgtu gaismu,
• Dažkārt suņi trokšņo seksuālo dziņu izraisīta stresa dēļ.  Ja suni neizmantosiet vaislai, sterilizējiet to,
• ja dzīvojat apstākļos, kuros suņa ilgstoša riešana ļoti traucētu kaimiņiem (piem., daudzdzīvokļu namā), izvēlieties mierīgas, klusas šķirnes un indivīdus.  Katrā ziņā atturieties no šķirnēm, kuras pazīstamas ar patiku trokšņot!

 

Klaiņošana

 

Tāpat kā nav pieņemams, ka pa apdzīvotām vietām brīvi klīstu zirgi, govis un cūkas, tāpat nav pieņemams, ka brīvi apkārt klīst suņi.  Katram savs dzīvnieks ir jāvāc!

 

Atbildība šeit ir pilnīgi uz saimnieka pleciem, jo sunim (īpaši nekastrētam tēviņam) ir dabiska tieksme apstaigāt un iezīmēt pēc iespējas lielu teritoriju. Nevajag dot sunim izvēli, klaiņot vai nē.  Izvēli izdara saimnieks, kontrolējot savu dzīvnieku.

 

Latvijas Medību likums paredz, ka suni, kas atrodas medību platībā bez uzpurņa vai reģistrācijas žetona tālāk kā 200 metru no dzīvojamām ēkām, drīkst nošaut.  Esiet uzmanīgi, lai jūsu suns nekļūst par upuri šim nehumānajam likumam!

 

Suņus un kuces, ko neplānojat izmantot vaislā, var sterilizēt, tas ievērojami samazina tieksmi klaiņot jauniem suņiem un kucēm.   

 

Lai kucēnam nerastos tieksme uz klaiņošanu, saimniekam tas rūpīgi jāuzrauga un daudz jāstrādā ar suni pirmajā dzīves gadā.  Tad suns meklēs izklaidi un draudzību pie saimnieka, nevis ārpus mājas.  Taču uz to vien paļauties nevar, sunim jābūt ierobežotam dzīvoklī, sētā vai voljerā, sliktākajā gadījumā – piesietam.

 

Agresija

 

Mūsdienu pasaulē suņa galvenā loma ir kompanjons, ģimenes mīlulis. 

 

Ģimenes mīlulim nav jābūt agresīvam. 

 

Suņi savas agresīvās īpašības liek lietā specdienestos – policijā, muitā, robežsardzē, utt. – profesionālu, pieredzējušu treneru vadībā.  Darbs specdienestā prasa suņus ar stabilu, spēcīgu nervu sistēmu un ideālu  paklausību, lai suns būtu kontrolējams  arī ekstrēmās situācijās.  Apmācības procesā daudzi suņi tiek atsijāti kā nepiemēroti šim dienestam.  Reti kurš ierindas suņu īpašnieks spēj no sava mīluļa sasniegt tādu 100% pakļaušanos. 

 

Latvijā dziļi iesakņojies mīts, ka “suns labiem cilvēkiem nekož”, “jūs baidījāties, tāpēc jau iekoda”, utt.  Tās ir pilnīgas muļķības.  Kodējs iekodīs tik un tā, vienalga, vai jūs esat “labs” vai “slikts”, baidījāties vai nē.  Atrisinājumu mēs nevaram atstāt suņa izvēles ziņā.  Atrisinājums ir cilvēks – suņa saimnieks, saimnieka uzraudzība, saimnieka kontrole. 

 

Saimnieka pienākums ir kontrolēt suņa saskarsmi ar apkārtējiem un gādāt, lai agresīvs suns nenonāktu kontaktā ar nejaušiem garāmgājējiem.

 

Suns un bērns

 

Likums Nr. 1 – Mazus bērnus nedrīkst bez uzraudzības atstāt kopā ar suni!  Statistika rāda - gadījumos, kad suns smagi traumējis zīdainīti vai mazu bērnu, nav bijis klāt neviena pieaugušā.

 

Bērni var kontaktēties un spēlēties ar suņiem pieaugušo uzraudzībā.  Kontaktējoties ar maziem bērniem, vai arī ja suns ir aktīvs un enerģisks, sunim jābūt pavadā.

 

Visvairāk bērnus mīl tie suņi, kas uzauguši kopā ar bērniem.  Tāpēc ir svarīgi, lai kucēni socializācijas periodā (līdz 4 mēn. vecumam) kontaktējas arī ar bērniem pieaugušo uzraudzībā.  Bērniem jāizturas pret kucēnu mierīgi un draudzīgi.

 

Neļaujiet bērniem ņemt rokās kucēnus, jo kucēns varētu nokrist un savainoties.  Ja bērni vēlas kucēnu paņemt rokās vai klēpī, bērniem jāapsēžas uz grīdas.

 

Bērniem jāmāca atpazīt, ka suņa signāli – sastingšana, rūkšana, zobu rādīšana – nozīmē briesmas.  Bērniem jāmāca nesaukt un neaiztikt svešus suņus, neiet klāt ķēdes suņiem, un netraucēt savu suni, kad tas guļ vai ēd.   Ja mājās ir mazi bērni, barojot suns jāliek būrītī vai atsevišķā istabā, un tūlīt pēc ēšanas bļodiņa jānovāc. 

 

Ja suns aiziet no rotaļas ar bērnu, tas nozīmē, ka suns tobrīd nevēlas kontaktēties ar bērnu – nepieļaujiet, ka bērns sunim seko!

 

Kad jums nav laika uzraudzīt suņa un bērna kontaktēšanos, viņus labāk izšķirt.  Auklīte vai vecmāmiņa nevar vienlaikus uzraudzīt gan suni, gan bērnu, turklāt suns var neklausīt tik labi kā jums.  Dzīvoklī suni var ieslēgt citā istabā, privātmājā – uz laiku ielikt suni voljerā.

 

Nekad nelieciet bērnam sodīt suni.  Ja suni vajadzīgs sodīt, to dara pieaugušais.

 

Bērna un suņa draudzība var kļūt par vienu no skaistākajām bērnības atmiņām, un var mudināt bērnu saistīt savu dzīvi ar dzīvniekiem profesionālā vai hobija līmenī.  Taču, lai šis brīnums notiktu, aiz kadra rūpīgi jāstrādā pieaugušajiem, kas uzrauga bērna un suņa saskarsmi.

 

 

Sterilizācija

 

Ja Jūsu sapnis nav nodarboties ar kucēnu audzināšanu, sterilizējiet savu mājas mīluli.  Ar vaislas darbu lai nodarbojas speciālisti.  Sterilizēts mājas mīlulis ir mierīgāks, paklausīgāks, mazāk klaiņo un ir tam samazinās dažu saslimšanu risks.

 

Kuces meklējas apmēram 2 reizes gadā, 15 – 25 dienas. Šajā laikā kuce rūpīgi jāuzmana, citādi varat tikt pie neplānotiem kucēniem!

 

Nav tiesa, ka katrai kucei vajadzīgs dzemdēt.  Pārošanās un dzemdības saistītas ar lielām sāpēm, infekciju un komplikāciju risku, kas var beigties arī ar kuces nāvi. 

 

Ja kuci sterilizē pirms pirmās meklēšanās, kucei krasi samazinās risks saslimt ar piena dziedzeru un reproduktīvo orgānu vēzi un iekaisumiem.  Sterilizāciju var veikt no 12 - 18 mēnešu vecuma, konsultējieties par to ar savu vetārstu.  Mūsdienās ir atzīts, ka sterilizāciju nevajag veikt pārāk agri, jo agri veikta sterilizācija var izraisīt ilgtermiņa problēmas ar locītavām un citas veselības problēmas. 

 

Arī suni, ko neplānojat izmantot vaislai, ieteicams sterilizēt.  Tā jūs pasargāsiet kaimiņu kuces no neplānotas grūsnības un gādāsiet, lai jūsu dzīvnieks nepasliktina dzīvnieku pārprodukcijas problēmu.  Sterilizēts suns apmēra par 60% mazāk iezīmē teritoriju, līdz ar suns mazāk bojās apstādījumus jūsu mājās.